Selektīvā profilakse

Nacionālajās narkotiku stratēģijās un rīcības plānos arvien vairāk un skaidrāk tiek norādītas neaizsargātās grupas, kam būtu jābūt īpašajai profilakses pasākumu mērķauditorijai. Šis uzsvars ir pat spēcīgāks jaunajās dalībvalstīs: Igaunijā (ielu bērni, speciālās skolas), Ungārijā, Kiprā, Maltā, Polijā (novārtā pamestie bērni un jaunieši no nelabvēlīgām ģimenēm) un Slovēnijā.

Tā kā neaizsargātajām grupām, uz kurām ir vērsti selektīvie profilakses pasākumi, bieži ir ievērojama pieredze saistībā ar likumīgajām un nelikumīgajām narkotikām, lielākā daļa profilakses pasākumu aprobežojas ar speciāli sagatavotas informācijas sniegšanu, individuālām konsultācijām un kreatīvām vai sportiskām alternatīvām. Taču ir jāatceras, ka metodes, kuras izmanto universālās profilakses visaptverošajās sociālās ietekmēšanas programmās, ir tikpat efektīvas, ja ne vēl efektīvākas selektīvajos profilakses pasākumos. Normatīvā pārstrukturēšanās (piemēram, apzināšana, ka lielākā daļa domubiedru neatbalsta lietošanu), pašpārliecinātības trenēšana, motivācija un mērķu uzstādīšana, kā arī mītu koriģēšana ir izrādījušās ļoti efektīvas metodes neaizsargāto jauniešu vidū (Sussman et al., 2004. g.), taču ES tās ļoti reti izmanto selektīvajiem profilakses pasākumiem. Tomēr iejaukšanās metodes izklaidējošos apstākļos (skatīt „Profilakse izklaidējošos apstākļos”, 00. lpp.) galvenokārt izpaužas mērķtiecīgas informācijas sniegšanā.

Selektīvā profilakse skolās

Galvenais uzsvars selektīvā profilaksē skolās tiek likts uz iejaukšanos krīzes situācijās un skolēnu ar problēmām savlaicīgu atpazīšanu. Mērķis ir atrast risinājumus skolas līmenī, lai nepieļautu riska grupas skolēnu pazušanu no redzesloka vai izslēgšanu, tādējādi vēl vairāk pasliktinot situāciju. Programmu pieeju piedāvā Vācijā, Īrijā, Luksemburgā un Austrijā (Leppin, 2004. g.), bet Polija un Somija nodrošina mācību kursus skolotājiem vai arī norādījumus, kā atpazīt skolēnus ar problēmām, ieskaitot narkotiku lietošanu, un veikt atbilstošas darbības. Tradicionālās individuālās pieejas ietver izglītības psiholoģijas pakalpojumus (kā tas ir Francijā un Kiprā), kas ir atkarīgi no brīvprātīgas vēršanās pēc palīdzības. Īrijā ir jaunas intensīvs izglītības labklājības dienests, kam ir jāstrādā ar skolām un ģimenēm izglītības ziņā nelabvēlīgajos rajonos, lai nodrošinātu, ka bērni regulāri apmeklē skolu.

Selektīvā pieeja sabiedrībai

Selektīvā pieeja sabiedrībai ir vērstas galvenokārt uz cilvēkiem ielās. Ziemeļvalstīs Nightwalkers [Nakts staigātāji] pieeja iesaista vecāku grupas, kas patrulē ielās. Austrija ir daudz ieguldījusi, lai uzlabotu līdzsvaru starp narkotiku profilaksi, sociālo izglītību un sociālā darba struktūrām, izmantojot kursus, kvalitātes norādījumus un kopīgos seminārus, piemēram, jaunatnes sociālajiem darbiniekiem izklaidējošos apstākļos. Mērķis ir arī izmantot jaunatnes sociālā darba struktūras profesionālām narkotiku profilakses aktivitātēm. Izmantojot tādu pat pieeju, Norvēģija veicina sadarbību un nostiprina savstarpējās darbības, kurās iesaistīta skola, bērnu aizsardzības dienesti un sociālie dienesti. RAR (ātras novērtēšanas un reaģēšanas) metodes (36) – ātra informācijas apkopošana (statistikas materiāli) apvienojumā ar intervijām (anketas, mērķa grupas) un/vai problēmu zonas novērojumi – tiek izmantot šajos projektos Norvēģijā, kā arī Vācijā un Nīderlandē.

Pasākumi, kuru mērķauditorija ir paaugstināta riska kaimiņi, ir tradicionāli Īrijā, Apvienotajā Karalistē, un mazākā mērā Nīderlandē un Portugālē. Taču tagad arī Vācija (Stöver un Kolte, 2003. g., citēts Vācijas nacionālajā ziņojumā) un Francija ir ierosinājušas pasākumus šajā jomā. Šajās valstīs tas ir jaunums – orientēt narkotiku profilakses pasākumus uz konkrētām ģeogrāfiskajām zonām saskaņā ar sociālajiem kritērijiem.

Dalībvalstis arī arvien vairāk koncentrē uzmanību un konkrētām etniskajām grupām, izstrādājot savas selektīvās profilakses politikas (piemēram, Īrija, Luksemburga, Ungārija). Piemēram, uzmanības koncentrēšana uz etnisko aspektu ir ļoti svarīga Ungārijā, kur čigānu tautības iedzīvotāji ir pakļauti lielākam riskam saistībās ar narkotiku problēmām dēļ sociālā un kultūras raksturojuma, kā arī nelabvēlīgajiem dzīves apstākļiem. Šeit vienaudžu apmācību, pašpalīdzības grupas, uzraudzību, dažādas profilakses programmas un pieejamus pakalpojumus čigānu tautības iedzīvotājiem nodrošina nevalstiskās organizācijas.

Sabiedriski neaizsargātās ģimenes

Vispārēji profilakses pasākumi ģimenei, kas ir galvenokārt vakara pasākumi, lekcijas un semināri vecākiem, vēl joprojām ir populāras daudzās dalībvalstīs (Vācija, Francija, Kipra un Somija), neskatoties uz to, ka trūkst pierādījumu par to efektivitāti (Mendes et al., 2001. g.). Taču Grieķijā, Spānijā, Īrijā un Norvēģijā ir redzami interesanti jauninājumi saistībā ar selektīvajiem profilakses pasākumiem ģimenēs, ieviešot inovatīvas koncepcijas, kas neaprobežojas tikai ar ģimenēm/ vecākiem ar narkotiku problēmām, un atzīst sociālo, ekonomisko un kultūras faktoru ietekmi uz narkotiku lietošanu. Nīderlandē narkotiku profilakses projektu imigrantu vecākiem vērtējumā tika izdarīti secinājumi, ka standartizētas aktivitātes, ko piedāvā ar imigrantu tīklu starpniecību, atsevišķi uzrunājot vīriešus un sievietes, būtu iespējams jauns virziens (Terweij un Van Wamel, 2004. g.). Norvēģijā ir ieviesta Vecāku vadības apmācība (PMTO, Oregonas modelis), kas sākotnēji bija apmācību metode ģimenēm ar bērniem ar nopietnām uzvedības problēmām, un veikta tās izvērtēšana trīs pašvaldībās. Vēl divās citās valstīs ir īstenota Jovas ģimenes stiprināšanas programma (ISFP). Šī intensīvā ģimeņu programma riska ģimenēm apvieno skolēnu mācību metodes (10–14 gadus veci) ar izglītības programmu viņu vecākiem, un tās mērķis ir novērst narkotiku lietošanu, balstoties uz stiprāku ģimenes kompetenci un ģimeniskajām saitēm (Kumpfer et al., 2003. g.).


(36) Pasaules Veselības Organizācija: Ātras novērtēšanas un atbildes reakcijas novērtējumi saistībā ar psihoaktīvo vielu lietošanu un īpaši neaizsargātiem jauniešiem.